Senie laiki Saulkrastu teritorijā

Kaut arī nevienā vēstures avotā nav rodamas ziņas par tagadējo Saulkrastu teritoriju kā apdzīvotu senajos laikos, pamats izteikt šādu minējumu ir.

Pirmkārt, Inčupes un Pēterupes apkārtnē ir atrasti akmens cirvji.

Otrkārt, senajos laikos apmetnes tika veidotas ūdens tuvumā.

Treškārt, daži vēsturnieki uzskata, ka 9.gadsimtā Vidzemes jūrmalā dzīvoja. letgaļi. Tolaik kurši, kuriem uzbrucis zviedru karalis Olafs, pārgāja Ventu un Abavu. Viņi iekaroja gandrīz visu Ziemeļkurzemi un sāka no turienes izspiest lībiešus. Lielākā daļa lībiešu pārcēlās pāri Rīgas līcim un atņēma letgaļiem zemkopībai maz noderīgo un mazapdzīvoto zemes joslu ziemeļaustrumu krastā

Ceturtkārt, Indriķa Livonijas hronikā, kurā atspoguļoti notikumi Vidzemē 12. un 13.gadsimtā, ir minēta rietumsomu cilmes līvu apdzīvota teritorija Metsopole, kura ir robežojusies vai parklājusies ar pašreizējo Saulkrastu teritoriju. Par to arī liecina novadam raksturīgie no lībiešu valodas darināti vietvārdi (piemēram, Lilaste, Aģe, Pabaži). Savukārt igauņu arheologs E.Tenisons uzskata, ka pašreizējā Saulkrastu teritorija pirms vācu krustnešu iebrukuma piederējusi Kubezeles jeb Kubeseles novadam. Kubesele ir viens no Gaujas lībiešu ciemiem, kur vēlāk misijas rezultātā sāka celt draudzes baznīcu, kas, vairākkārt pārbūvēta, vēl saglabājusies kā Krimuldas luterāņu baznīca. Šīs draudzes robežās bijuši vēl vismaz 13 ciemi. Droši zināma robeža starp Metsepoli un Kubeseli nav zināma, bet ir izteikti vairāki minējumi, ka tā varētu atrasties Pēterupes vai Aģes rajonā.

Pēc vācu krustnešu nostiprināšanās Latvijas teritorijā, informācija par tagadējo Saulkrastu teritoriju un tās iedzīvotājiem saistās galvenokārt ar baznīcas aktivitātēm.

Apvidū no Gaujas līdz Rīgas līcim priesteris Alobrands izveidoja četras draudzes: Turaidas, Lēdurgas, Igates un Krimuldas. Saulkrastus piešķīra Krimuldas draudzei, tie piederēja pie Rīgas arhibīskapijas Līvu gala.

Viena no senākajā apdzīvotajām vietām, kas veidoja tagadējo Saulkrastu teritoriju, bija Pabažu ciems. Šis nosaukums minēts jau 13.gadsimta dokumentos: Pabusch, Pabse. 13.gadsimta dokumentos par Krimuldas draudzi minēts ciems Pabasile. Senajos rakstos var atrast informāciju, ka 13. gs. paugurā pie upītes tika uzcelts koka lūgšanas nams jeb kapela, kurai tika dota Sv. Pētera vārds. Laika gaitā ap mācītājmuižu un baznīcu izveidojās ciems – Pēterupes ciems (dokumentos minēta kā Pēterskapelle). Tā kā tajos laikos mājām nebija adrešu un cilvēkiem personas kodu, ir grūti izsekot, cik tieši iedzīvotāju bijis kādā laika posmā konkrētajā apdzīvotajā vietā. Tāpēc par seno saulkrastiešu likteni vislabāk spriest visas Vidzemes vēstures kontekstā.

Pirmās konkrētās ziņas par toreiz saukto ''STRAND'' (jūrmala) sākas ar 16 gs. vidu. 1564. g. uzskaitītas 34 saimniecības (zemkopju, amatnieku, zvejnieku ), kuras piederēja pie Bīriņu un Eikažu muižām. Ciemā pie jūras ( ''Strand") 16.-17. gs. bija sekojošas saimniecības - zvejnieku ,amatnieku un zemkopju - un ir zināmi šo saimniecību nosukumi . Latviskotie nosaukumi: Grēvi, Paldas, Ķīši, Āķi, Čaksti, Līči, Brankšas, Spruksti, Garpēteri, Pīķeni, Bāžas, Naske s, Sanderi, Cīruļ i, Ratnieki, Skuj as…

Pēc Altmarkas miera līguma noslēgšanas 1629.gadā Vidzemi ieguva Zviedrija. Krievijas un Polijas iebrukumi Vidzemē turpinājās līdz 1656.gadam. Karu un sirojumu izpostītajā zemē izcēlās bads. Daudzi iedzīvotāji aizbēga uz citiem novadiem. Lībieši gāja bojā vai asimilējās. 1640.gadā nodibinājās luteriskā Pēterupes draudze.

17.gadsimta beigās 7 karakuģi ar 600 vīru lielu apkalpi (Daugavas flotile) patrulēja Daugavas grīvā un gar Vidzemes jūrmalu, cīnoties ar kontrabandistiem.

Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Pēteris I pavēlēja krievu karspēkam nopostīt Livoniju, lai zviedriem nebūtu, kur apmesties un lai tie nevarētu palīdzēt pilsētām. Vidzemes jūrmala cieta mazāk.

1710. gadā jūrmalu piemeklēja Lielais Mēris jeb melnā nāve. Mēra revīzijas aktīs lasāms, ka Bīriņu–Eikažu novadā, kurā atradās arī liela Saulkrastu daļa, nomiruši 578 cilvēki, izdzīvoja 221 cilvēks. Mirušo vietā ieceļoja zemgalieši un kurzemnieki. Krievu karaspēka iebrukuma laikā Vidzemē (Lielais ziemeļu karš) 1700. -1721. g. (īpaši1710 g.) plosās mēra epidēmija: upuru skaits Krimuldas draudzē-1327;izdzīvoja-371. Noteikti skaitļi par piekrastes apgabalu netika atrasti.