ĢĒRBONIS

Saulkrastiem pilsētas nosaukums tika piešķirts 1991.gadā. Pilsētai bija nepieciešams ģērbonis. Vienkāršais, bet elegantais ģērbonis, kurš tika apstiprināts 1995.gada 17.februārī Latvijas Republikas kultūras ministrijā, ļoti labi raksturo Saulkrastus kā no vēsturiskā, tā ģeogrāfiskā viedokļa. 5 ciemus - Bādciemu, Katrīnbādi, Pēterupi, Neibādi un Zvejniekciemu – simbolizē 5 zaļas joslas . Zaļās joslas mūsu ģerbonī tiek tulkotas arī kā plašie mežu masīvi, kas ieskauj 4 upes – Inčupi, Pēterupi, Ķīšupi un Aģi, ko simbolizē 4 sudrabotas joslas. Augšpusē redzama zila jūra un rietoša zelta saule.
Saulkrastu novada ģērbonis vēl nav izveidots un apstiprināts.

Ģeogrāfija

Saulkrastu novadu veido Saulkrastu novads un Saulkrastu pagasts.  Pilsētas kodolu veido intensīva apbūve apmēram 5 kvadrātkilometru platībā, kur vietām saglabājusies neskarta daba. Pašreizējā pašvaldība atbalsta apbūvi jūras tuvumā, tāpēc neskartās dabas paliek arvien mazāk. Pārējā teritorija (gandrīz 50 km2) ir lauki ar tiem raksturīgo ainavu un dzīvesveidu.

Dzīvnieki

Senos laikos starp jūrmalas ciemiem pletās meža joslas. 19.gadsimtā cilvēki sāka lielos apmēros iznīcināt pirmatnējo jūrmalas dabu, un tas veicināja klaidu kāpu veidošanos.

Jo mazāk palika mežu, jo retāk varēja sastapt meža dzīvniekus. Par īpašu eksotiku tagad tiek uzskatīti arī lāči. Latvijā tie visilgāk mituši Vidzemes piekrastes mežos. Lāču medības notikušas vēl 1855.gadā. Hronikā minēts, ka 1877.gada februārī (22.janvārī) Lēdurgas gāršā nošauts pēdējais lācis. Viņš iztraucēts Pabažu mežā. Par laimi, šī ziņa izrādījās nedaudz pārspīlēta. Stāsta, ka vēl pavisam nesen – 20.gadsimta beigās – ķepainis redzēts pie pašiem Saulkrastiem. Lāča pēdas sniegā manītas apmēram 20 km attālumā no Saulkrastiem – Liepupē. Tomēr daudzi dzīvnieki un putni, piemēram, pupuķis jeb bada dzeguze, zaļā vārna, Saulkrastos nav novēroti jau gadu desmitiem. Kādi faunas pārstāvji tomēr vēl saglabājušies?