Laikam ar mani viss nav kārtībā, jo ik pa laikam dodos identitātes meklējumos. Visbiežāk tie skar manu etnisko piederību. Šodien sapinos latviešu literatūras labirintos. Kas ir tā latviskā identitāte, kuru paši latviešu rakstnieki ir mūsos saskatījuši?  Parasti, ja jāraksturo latvietis, piesaucot literāros tēlus, tiek pieminēti Antiņš, kurš tika dēvēts par dumiķīti, jo nedomāja par pašlabumu, bet par Saulcerīti, Sprīdītis, kurš devās pasaulē laimi meklēt, mazs puika ar lielu dūšu, lai savaldītu vējus, glābtu no Lutauša un velna, apkarotu sīkstumu, Dullais Dauka, mazais zinātkārais puika, Cibiņš, kurš nosala aiz pārestības, utt. utjpr.Ceļot šos tēlus uz latviskās identitātes piedestāla, mēs, aizžmieguši acis uz visu pārējo, saucam sevi par mazu, bet dižu, īpašu nāciju. Valsts svētku reizēs, sportisko forumu uzvaras reizēs mēs esam lieli, mēs esam vareni. Bet ikdienā? Ja Antiņš ir latviešu latvietis, tad kas ir Bierns un Lipsts? Ja Cibiņš ir nabaga apspiestais latvju puika, tad kas ir Buņģis? Saulcerīti galu galā nonesa tikai viens vienīgs Antiņš. Un ja Saulcerīte joprojām guļ Stikla kalnā, vai tas nepadara mūs par Bierniem un Lipstiem?