Sensacionāla vēsts - Saulkrastos dibinās DzĪKS!!! Pirmajā mirklī man gribējās priekā diet, jo sen nebija manīts, ka Saulkrastos cilvēki spētu saņemties kaut kādam kopīgam ilgtermiņa lieldarbam. Joprojām arī uzskatu, ka ideja ir laba, jo izmainīt kaut ko var tikai darot. Tomēr mani atkal sāka nomākt bažas. Pirmkārt jau dēļ iniciatora Ancāna kunga. Ja nemaldos viņš ir bijis iniciators vairākām lietām, kā piemēram kaut kāda intieliģences kopa, kuru vadīt atteicies, PiSa, kuras vadonis viņš nav, jo nav arī biedrs. Protams, vajag jau būt kādam, kas izkustina ūdeni un parauj masas, bet tad ir arī jāuzņemas atbildība un jānoved lieta līdz galam. Daudzi ir gatavi sekot harismātiskiem vadoņiem. Ja tos uzrunā, tie seko. Aizvest pūli līdz kādam punktam, pat ne aizvest, bet tikai pasaukt, un tad pateikt - tālāk paši, man šķiet bezatbildīgi no vadoņa puses. Tādi drīzāk vadātāja gājieni.
Otrs jautājums, kas man likās svarīgs - vai potenciālie dibinātāji ir apsvēruši visus "par" un "pret". Protams, arguments par neskaidro apsaimniekošanas naudas izlietojumu ir liels un būtisks jautājums. Tomēr, cik esmu dzirdējis, sāpīgākais ir apkures jautājums. Tāpēc ir jānoskaidro, vai topošais DzĪKS būs spējīgs šos jautājumus risināt un kā? SKS ir siltumpiegādes monopols. Kādas ir alternatīvas? Autonomā apkure? OK. Bet par kādu naudu? Lai ierīkotu apkures sistēmu, būs nepieciešami līdzekļi. Kur tos ņemt? Šajos ekonomiskajos apstākļos, vai bankas dos kredītus tāpat vien? Pret ķīlu? Daži savus dzīvokļus nevarēs vairs ieķīlāt, citi - nobīsies. Prasīt pašvaldībai? Uz kāda pamata? SKS šos jautājumus varēja risināt kā pašvaldības uzņēmums - proti, prasīt īpašniekam investīcijas. Pastāv vēl iespēja, ka uzrodas uzņēmums X, kas par saviem līdzekļiem ierīko apkuri, bet vai tā maz būs lētāka.
Bet tas jau ir tikai viens aspekts. Ak, jā - vēl jau jāņem vērā, ka arī DzĪKSam būs nepieciešamība pēc grāmatvedības un vadības (īpaši tad, ja apvienosies vairākas mājas), kas arī būs izdevumi.
Bet var jau būt, ka galvenais nav kaut kāds līdzekļu ietaupījums iedzīvotāju maciņos, bet apziņa, ka esam brīvi un paši nosakam savu likteni. Latviskā dziņa pēc brīvības mēdz parādīties ne tikai barikādēs un rokās sadošanās brīžos, bet arī pat tādās sadzīviskās lietās kā komunālā saimniecība.