Vispār jau mani īpaši neinteresē visas tās vēlēšanu padarīšanas, taču vienu reizi nenocietos un paceļoju laikā, pārcēlos uz 7.jūniju, lai redzētu, ar ko viss šis murdziņš beidzies. Paģiru pārņemtajos Saulkrastos nekādu īpašo pārsteigumu nebija. Dažs vietējais nevarēja atcerēties, ne no kuras partijas pudeles dzēris, ne par kuru balsojis. Nadzīgā vēlēšanu komisijas vadītāja bija centusies vaigu sviedros, lai viss notiktu pēc scenārija, taču visādi misēkļi gadījās tik un tā. Ja kādam tas interesē, varu sniegt nelielu ieskatu tautas lemtajā.

Kā jau bija zināms iepriekš, Ilze Pētersone un Baiba Meldere bija nolēmušas, ka pašvaldību vēlēšanas viņu dižo garu lidojumam ir par niecīgu. Protams, ka abas mūsu izcilās novadnieces tika ievēlētas Eiroparlamentā. Lieluma mānija bija pārņēmusi arī eks priekšsēdētāju Armandu Krūmiņu, kurš savā sarakstā bija atteicies no domubiedriem un kandidēja viens pats, tikdams atkal ievēlēts un ir apņēmības pilns turpināt traucēt pozīcijai strādāt. Tā kā Inesis Deniņš bija solījies cīnīties pret liekajām štata vienībām Saulkrastu domē un pierādījis priekšsēdētāja vietnieku nelietderību, arī oranžajiem tika pāris vietas pie deputātu galda. Ervīns Grāvītis saviem vēlētājiem demonstrēja uzziņu par sava mugurkaula remonta operāciju un izziņu no leļļu teātra par to, ka nav marionete. Vēlētāji noticēja un arī dzeltenie atkal būs pie lemšanas domes mājā. Pēc ilgstošiem anonīmiem tautas lūgumiem, par partijas lokomotīvi piekrita būt arī Artūrs Ancāns. Neatceros tikai, kas tā bija par partiju, jo ceļošana laikā ir saistīta ar īpatnējiem atmiņas traucējumiem. Iespējams, ka tā bija Trīs Sivēnu partija, lai vai kā aktīvais darbonis 7.jūnijā izvirzīja savu kandidatūru domes priekšsēdētāja amatam. Vēl jau tur šādus tādus ievēlēja, visus nemaz nepazīstu. Nav jau arī lielas starpības, jo paceļojot vēl vienu gadu uz priekšu, konstatēju, ka nekas jau nav mainījies. Krēsli sadalīti, solījumi aizmirsušies un saulkrastieši ar cerībām gaida jaunas vēlēšanas.

Timecop