Tas noticis tajos laikos, kad mūsu meži un ūdeņi bijuši visādu mošķu pilni. Cilvēki šeit dzīvojuši mierā un saticībā. Zeme bijusi tik bagāta, ka gadā vairākas ražas devusi. Āboli auguši tik lieli kā ķirbji, bet ķirbjos bērni būvējuši rotaļu mājiņas. Jūra bijusi zivju pārpilna, liedags sētin nosēts dzintariem, un pērles varēja raust riekšavām. Par Saulkrastu bagātībām zināja ļaudis pat aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem, tik baidījās še savus degunus rādīt.

Tas bija tik sensenos laikos, kad dievi pa zemes virsu staigāja, kad daudzās citās zemēs ļautiņi vēl nebij no kokiem norāpušies. Saulkrastu zeme plauka un zēla neredzētā bagātībā, ļaudis šeit dzīvoja strādīgi, saticīgi un laimīgi. No jūras puses zemi šo brīnišķo sargāja Vārava - briesmoņu galētāja. Taču varonīgajai jūrasmečai bija nelāgs ieradums - traki tai brandavīns garšoja. Dzīroja tā ar kopā ar visādām jūras radībām dažkārt pat vairākas dienas no vietas. Bija pazīstama Saulkrastu Vārava kā krāšņu dzīru rīkotāja, brauca pie viņas tuvi un tāli viesi. Pats varenais grieķu jūras dievs Poseidons bija biežs ciemiņš. Šādi uzdzīvodama Vārava šad un tad nepamanīja kādu ļaunekli iezogamies bagātajā Saulkrastu zemē un skādi Saulkrastu ļaudīm, viņu lopiem vai sējumiem nodarām. Vēl trakāk - Vāravai un viņas viesiem šad iešāvās prātā saulkrastiešus pannerot, kādu prastu joku ar šiem izstrādāt.